Definīcija:Cilvēka rakstura iezīme, kas izpaužas kā kritiska attieksme pret sevi, citiem cilvēkiem, sabiedrību, notikumiem un vidi. Kritiskums nosaka to, ka cilvēks parasti neko neuztver bez kritiskas izvērtēšanas, izglītības procesā tas var būt gan veicinošs, gan traucējošs faktors. Kritiskums pret sevi ir paškritiskums. Ja tas ir pietiekams, bet ne pārāk augsts, tad to dēvē par veselīgu paškritiskumu, bet pārlieku izteikts paškritiskums veicina tieksmi uz perfekcionismu, radot trauksmainību, neapmierinātību, pazeminātu pašvērtējumu, kas var novest pie mazvērtības kompleksa.
Izglītības terminu skaidrojošā tiešsaistes vārdnīca