Definīcija:Teikuma palīgloceklis, kas nosauc darbības apstākļus — vietu, laiku, veidu, mēru, cēloni, nolūku — vai izsaka pazīmes izpausmes veidu vai mēru. Apstāklis var būt pakārtots darbības vārdam, īpašības vārdam, apstākļa vārdam, un latviešu valodā tas parasti izteikts ar apstākļa vārdu, prievārdisku savienojumu vai lietvārda lokatīvu, piemēram, Vinnijs Pūks dzīvo mežā pie lielās priedes. Skrējām ļoti ātri. ◊ vietas apstāklis; laika apstāklis; nolūka apstāklis
Valodniecības pamatterminu skaidrojošā vārdnīca. — R., 2007
32 Izglītība un sakari
ENcase
LVgadījums; apstāklis
Angļu-latviešu muitas terminu vārdnīca — R., Jāņa sēta, 1997.
24 Finanses
ENcircumstance
LVapstāklis; gadījums
Angļu-latviešu muitas terminu vārdnīca — R., Jāņa sēta, 1997.
24 Finanses
LVapstāklis
RUобстоятельство
Juridisko terminu vārdnīca. LZA TK terminoloģija 8. — R., Liesma, 1970
12 Tieslietas
LVapstāklis
RUобстоятельство
Valodniecības terminu vārdnīca. — R., LVI, 1963
32 Izglītība un sakari
ENcondition
LVnosacījums; apstāklis
Eiropas Savienības terminu vārdnīca. — R., UNDP, 2004
10 Eiropas Savienība
ENcircumstance
LVapstāklis
Sk. arī: condition
Eiropas Savienības terminu vārdnīca. — R., UNDP, 2004
10 Eiropas Savienība
ENcondition; circumstance
LVapstāklis
RUусловие
DEUmstand; Bedingung
FRcondition; circonstance
Definīcija:Nosacījums, faktors, kas ietekmē un veido noteiktu fenomenu – situāciju, procesu, stāvokli, notikumu, būtni u. c. No labvēlīgiem vai nelabvēlīgiem apstākļiem ir atkarīga fenomena veidošanās, tā darbības un attīstības rezultāti. Terminu apstāklis bieži lieto daudzskaitlī –apstākļi.
Izglītības terminu skaidrojošā tiešsaistes vārdnīca