Definīcija:Valodas, kurās vārdi parasti sastāv no vienas vai vairākām saknēm bez afiksiem, piemēram, ķīniešu valodā guņ ‘darbs’, žeņ ‘cilvēks’, guņžeņ ‘strādnieks’. Vārdi nav lokāmi, gramatiskās nozīmes un sintaktiskos sakarus izsaka galvenokārt ar vārdu kārtu, piemēram, ķīniešu valodā Vo bu pa ta ‘Es nebaidos viņa’, bet Ta bu pa vo ‘Viņš nebaidās manis’, arī ar palīgvārdiem, ar muzikālo uzsvaru, intonāciju. Izolējošajās valodās ir arī vārdi (gan patstāvīgie, gan palīgvārdi), ar kuriem var izteikt gramatiskās nozīmes, piemēram, daudzskaitli ķīniešu valodā izsaka ar meņ — guņžeņmeņ ‘strādnieki’, īslaicīgu darbību — ar darbības vārda atkārtojumu kaņ-kaņ ‘paskatīties’. Pie izolējošajām valodām pieder ķīniešu, vjetnamiešu, birmiešu un citas sinotibetiešu saimes valodas, kā arī dažas Rietumāfrikas valodas.
Valodniecības pamatterminu skaidrojošā vārdnīca. — R., 2007
32 Izglītība un sakari
LVamorfās valodas
RUаморфные языки
Valodniecība. LPE tematiskā šķirkļu saraksta projekts. — R., 1978
LVamorfās valodas; sakņu valodas; izolējošās valodas
RUаморфные языки; корневые языки; изолирующие языки