Definīcija:Process, kurā tiek izteikts formāls atzinums, ko sniedz pilnvarota persona vai personu grupa, par to, ka sistēma drīkst darboties noteiktā drošības režīmā, izmantojot paredzētos drošības līdzekļus. Šis atzinums balstās gan uz sertificēšanas procesu, gan uz citiem pārvaldības apsvērumiem.
LZA TK ITTEA terminu datubāze
64 Tehnoloģija
LVakreditācija; akreditēšana; akreditēšanās
RUаккредитация; аккредитование
Juridisko terminu vārdnīca. LZA TK terminoloģija 8. — R., Liesma, 1970
12 Tieslietas
ENaccreditation process
LVakreditēšana
Eiropas Savienības terminu vārdnīca. — R., UNDP, 2004
10 Eiropas Savienība
ENaccreditation
LVakreditācija; akreditēšana
Definīcija:Oficiālas pilnvaras vai statusa piešķiršana. Starptautiskajās tiesībās — apstiprinājuma dokuments, kas tiek izsniegts oficiālam valsts pārstāvim, nosakot attiecīgas pilnvaras un rangu. Black's Law Dictionary, 20
Eiropas Savienības terminu vārdnīca. — R., UNDP, 2004
10 Eiropas Savienība
ENcertification; accreditation
LVakreditēšana
RUаккредитация
DEAkkreditierung; Beglaubigung
FRcertification; accréditation; agrément
Definīcija:Process, kurā pēc noteiktas procedūras un kritērijiem vērtē izglītības iestādes, izglītības virziena un/vai izglītības programmas īstenošanas kvalitāti un pieņem lēmumu institūcijai izsniegt apliecinājumu, kas ļauj tai organizēt pedagoģisko darbību un izsniegt absolventam valsts atzītu izglītības dokumentu par konkrētai izglītības programmai atbilstošas izglītības ieguvi.
Izglītības terminu skaidrojošā tiešsaistes vārdnīca
32 IZGLĪTĪBA UN SAKARI
ENaccreditation
LVakreditācija; akreditēšana
DEAkkreditierung
FRhomologation
Definīcija:akreditācija - procedūra, kurā šajā likumā noteiktā institūcija sniedz oficiālu atzinumu, ka juridiskā vai fiziskā persona ir kompetenta veikt konkrētus uzdevumus