Definīcija:1. (astronomijā) Spīdekļa redzamā novietojuma nobīde; aberāciju izraisa gaismas izplatīšanās galīgais ātrums un novērotāja kustība, Zemei griežoties ap Sauli.
2. (optikā) Attēla kropļojums optiskās sistēmās. Izšķir ģeometrisko, hromatisko un difrakcijas aberāciju. Ģeometriskās aberācijas veidi ir astigmatisms, distorsija, koma, sfēriskā aberācija. Hromatiskā aberācija rodas, ja caur optisko sistēmu ejošajā gaismā ir dažāda garuma viļņi (nemonohromatiska gaisma). Viļņu dažādās laušanas pakāpes dēļ optiskais attēls zaudē asumu un iegūst krāsainas malas. Ģeometrisko un hromatisko aberāciju novērš, izvēloties atbilstošus optiskās sistēmas elementus (spoguļus, lēcas). Difrakcijas aberāciju rada gaismas difrakcija, un tā parasti ir niecīga. Difrakcijas aberācija nav novēršama, jo tā saistīta ar gaismas viļņējādo dabu.
B. Rolovs. Par fiziku un fiziķiem. Fizikas terminu skaidrojošā vārdnīca. — R., Zinātne, 1989
36 Zinātne
LVaberācija
RUабберация
Fizika. LPE tematiskā šķirkļu saraksta projekts. — R., 1978
36 Zinātne
LVaberācija
RUаберрация
Hidrometeoroloģijas terminu vārdnīca. LZA TK Terminoloģija 12 — R., Zinātne, 1976
52 Vide
LVaberācija
RUаберрация
Fizikas terminu vārdnīca. LZA TK Terminoloģija 5 — R., LVI, 1964
36 Zinātne
LVaberācija
RUаберрация
Fizika, matemātika, astronomija. LZA TK terminoloģija 2. — R., 1959
36 Zinātne
ENaberration
LVaberācija
DEVeränderung
FRaberration
VVC izstrādātie bioloģijas un tās apakšnozaru termini