Definīcija:A digital cellular phone technology (standard) first deployed in 1992. GSM uses narrowband TDMA, which allows eight simultaneous calls on the same radio frequency.
Definīcija:Sistēma (tehnoloģija), kas nodrošina digitālo mobilo telefonu standartpakalpojumu, kura pamatā ir laikdales multipleksēšana. Sistēmu izmanto visa Eiropa, un tā plaši izplatīta arī citur pasaulē. Sistēma darbojas frekvenču 900 MHz un 1,8 Hz diapazonos. Mobilie telefoni izmanto viedkarti - abonenta identifikācijas moduli, kas satur lietotāja konta informāciju. Pēc viedkartes iespraušanas mobilais telefons ir programmēts un tajā var izspīdināt lietotāja personiskās izvēlnes.
LZA TK ITTEA terminu datubāze
64 Tehnoloģija
ENGSM; global system for mobile communications
LVglobālā mobilo sakaru sistēma; GSM
DEAnbringungsanforderungen für Globales System für Mobilkommunikation (GSM)
FRsystème mondial de stations mobiles pour télécommunications mobiles; système global de télécommunications mobiles
VVC izstrādātie transporta, infrastruktūras un sakaru termini