Definīcija:Energy transferred in the form of particles or electromagnetic waves of a wavelength of 100 nanometres or less capable of producing ions directly or indirectly.
Definīcija:Daļiņu plūsma, kas krīt uz Zemes no kosmiskās telpas. Primārais kosmiskais starojums nonāk līdz Zemes atmosfērai, un tajā galvenokārt ir protoni un α daļiņas. Sekundāro kosmisko starojumu izraisa primārā kosmiskā starojuma mijiedarbība ar atmosfērā ietilpstošo vielu molekulām, un tas sastāv no dažām elementārdaļiņām (elektroniem, pozitroniem, γ kvantiem, dažādiem mezoniem u. c.). Kosmiskā starojuma nokļūšanu uz Zemi ietekmē tās magnētiskais lauks; vislielākā kosmiskā starojuma intensitāte ir uz poliem, vismazākā — uz ekvatora. Kosmiskajā starojumā ietilpst daļiņas, kam ir ļoti liela enerģija, pat līdz 1019 eV, kādu pašlaik nav iespējams iegūt pat visspēcīgākajos lādētu daļiņu paātrinātajos. Kosmiskā starojuma fizikā daudz jaunu atziņu iegūts, izmantojot Zemes mākslīgos pavadoņus un raķetes, taču, neraugoties uz to, vēl nav pilnīgas skaidrības par kosmiskā starojumā izcelšanos. Kosmiskā starojuma izpētei ir liela nozīme elementārdaļiņu fizikas attīstībā, jo daudzas elementārdaļiņas vispirms tika atklātas kosmiskajā starojumā, un tikai pēc tam tās izdevās iegūt laboratorijās.
B. Rolovs. Par fiziku un fiziķiem. Fizikas terminu skaidrojošā vārdnīca. — R., Zinātne, 1989
36 Zinātne
LVkosmiskais starojums
RUкосмические лучи
Fizika. LPE tematiskā šķirkļu saraksta projekts. — R., 1978
36 Zinātne
LVkosmiskais starojums
RUкосмическое излучение
Hidrometeoroloģijas terminu vārdnīca. LZA TK Terminoloģija 12 — R., Zinātne, 1976
52 Vide
LVkosmiskais starojums
RUкосмическое излучение
Fizikas terminu vārdnīca. LZA TK Terminoloģija 5 — R., LVI, 1964
36 Zinātne
LVkosmiskais starojums
RUкосмическое излучение
Fizika, matemātika, astronomija. LZA TK terminoloģija 2. — R., 1959
