Definīcija: Sakars starp vārdiem, vārdformām un predikatīvām vienībām (teikumiem vai teikuma daļām), uz kura pamata veidojas sintakses vienība — vārdu savienojums, teikums, teksts. ◊ sakārtojuma sintaktiskais sakars; pakārtojuma sintaktiskais sakars
Valodniecības pamatterminu skaidrojošā vārdnīca. — R., 2007
