Definīcija:Teorija, kas pamato un skaidro fenomenu, piemēram, izglītību, valodu, kultūru, kā savstarpēji saistītu komponentu struktūru, pētot attiecības, t. i., mijiedarbību, sakarības, hierarhiju u. tml., starp fenomena komponentiem un šo komponentu īpašības, lai saprastu un izskaidrotu fenomena kā veseluma organizāciju un funkcionēšanu – rašanos jeb ģenēzi, darbības mehānismu, attīstību, transformēšanos, kvalitāti u. tml.
Izglītības terminu skaidrojošā tiešsaistes vārdnīca