Definīcija:Teorija, kas darba procesa norises centrā izvirza cilvēku savstarpējās attiecības. Par šīs teorijas pamatlicēju uzskata amerikāņu sociologu E. Meio, kas 20. gs. sākumā eksperimentāli pierādīja, ka darba ražīgums uzņēmumā ir atkarīgs no tajā pastāvošās morāles. Savukārt morāle ir atkarīga no cilvēku mobilizēšanās spējām uzņēmuma mērķu sasniegšanai, no brīvības sajūtas, kolektīva locekļu saderības, izaugsmes iespējām, pienākumu sadales. Δ atziņas praksē plaši izmanto japāņu uzņēmēji.
Ekonomikas skaidrojošā vārdnīca. — R., Zinātne, 2000