Definīcija:Dabas apstākļu un dabas ķermeņu (vai to grupu) daļa, kas konkrētā ražošanas vēsturiskās attīstības pakāpē ir pietiekami izpētīta, lai to izmantotu cilvēku eksistences, sabiedrības materiālo un kultūras vajadzību apmierināšanai. Δ galvenie veidi ir: saules un vēja enerģija, paisuma un bēguma (plūdmaiņu) enerģija, zemes iekšējais siltums, ūdens, gaiss, augsne, minerālizrakteņi, augi un dzīvnieki. Δ avoti var būt: praktiski neizsmeļami (saules un vēja enerģija) vai izsmeļami. Izsmeļamie Δ avoti savukārt ir: atjaunojami (augu un dzīvnieku valsts, atsevišķi izrakteņu veidi) un neatjaunojami (lielākā daļa zemes dzīļu minerālu resursu). Δ kļūst par ekonomiskiem resursiem tikai tajā gadījumā, ja tie tiek iesaistīti saimnieciskajā apritē. Δ ir ražošanas nepieciešamais priekšnosacījums un tās paplašināšanas dabiskā bāze. Ekonomikas teorijā Δ aplūko kā vienu no ražošanas faktoriem (sk. zeme).
Ekonomikas skaidrojošā vārdnīca. — R., Zinātne, 2000
Definīcija:The aggregate of renewable, non-renewable and permanent energy, mineral and biotic elements of the earth and the environment that are of potential value to man.
VVC izstrādātie vides zinātņu, zemes zinātņu un fiziskās ģeogrāfijas termini
