Definīcija:Ražošanas resursu maksimāli pieļaujamais daudzums, lai izgatavotu konkrētu izstrādājumu vai veiktu kādu pakalpojumu noteiktos ražošanas tehnoloģiskajos apstākļos. Δ ir dinamisks lielums, kas mainās līdz ar ražošanas tehnoloģiju. Izšķir: darba normu, materiālu izlietojuma normu, mašīnlaika normu u. c.
Ekonomikas skaidrojošā vārdnīca. — R., Zinātne, 2000