Definīcija:Uz zināšanu pamata pilnveidota prasme formulēt jautājumus par norisēm pasaulē, t. i., dabā, cilvēkā, sabiedrībā, lai iegūtu, saprastu un izvērtētu informāciju, piemēram, noteiktu fakta pirmavotu, tā ieguves metodi. Zinātniskuma pratība nodrošina atbildīgu, ar pierādījumiem pamatotu lēmumu pieņemšanu.
Izglītības terminu skaidrojošā tiešsaistes vārdnīca