Definīcija:Itāliešu ekonomista V. Pareto formulētā teorija, kas pamatojas uz atziņu, ka sabiedrība savus resursus visefektīvāk izmanto tad, ja viena indivīda stāvokļa uzlabošana vairs nav iespējama, nepasliktinot kāda cita stāvokli. Δ teorija arī apliecina, ka šādu situāciju var būt ļoti daudz un tikai konkrētas analīzes gaitā iespējams noteikt, kura no šīm situācijām kādā brīdī ir vispiemērotākā. V. Pareto ir formulējis arī tēzi, ka visā vēsturē ir pastāvējis un pastāvēs nevienādas ienākumu sadales modelis (piem., ap 80% valsts iedzīvotāju saņem tikai 40% no ienākumiem, bet pārējie 20% saņem ap 60%). Vienīgais veids, kā var uzlabot nabadzīgo iedzīvotāju stāvokli, ir palielināt kopējo ražošanas un ienākumu daudzumu valstī, jo sadales modeli ir grūti mainīt.
Ekonomikas skaidrojošā vārdnīca. — R., Zinātne, 2000
