Definīcija:Zemesgabalu sistemātiska izmantošana noteiktām vajadzībām, ievērojot zemes kvalitatīvās atšķirības un dabiskās īpašības. Δ nosaka zemes uzskaites darbu gaitā, ņemot vērā zemes saimniecisko nozīmi, izmantošanas veidu, augsni, reljefu un citus apstākļus. Zemesgabalus iedala: lauksaimnieciski izmantojamā zemē (tīrumi, ilggadīgie stādījumi, atmatas, pļavas, ganības) un pārējā zemē (meži, purvi, krūmāji, ūdeņi, zeme zem būvēm u. c.).
Ekonomikas skaidrojošā vārdnīca. — R., Zinātne, 2000