Definīcija:Cilvēkam piemītoša vai apzināti attīstīta, ieaudzināta spēja paļauties uz citiem cilvēkiem pārliecībā par viņu godīgumu, uzticamību, labvēlību. Uzticēšanās reizēm var būt saistīta arī ar labticību, naivumu, kritiskas pieredzes trūkumu, ko izmanto cilvēki negodīgos, krāpnieciskos nolūkos. Izglītības procesā uzticēšanās ir svarīga kvalitāte gan izglītības guvēju un pedagogu saskarsmē, gan kolēģu starpā, gan klases kolektīvā vai studentu grupā.
Izglītības terminu skaidrojošā tiešsaistes vārdnīca