Definīcija:Vēsturiskajā fonētikā — viena no indoeiropiešu pirmvalodas kvantitatīvās patskaņu mijas pakāpēm, kurā mijas īsi patskaņi *. resp. *. vai to savienojums ar skaneņiem, ko vispārināti mēdz apzīmēt ar ., tātad *eR — *oR, piemēram, grieķu valodā páter ‘tēv!’ — pro-pátor-es ‘sentēvi’; latviešu valodā velt — valstīt, nest — nasta.
Valodniecības pamatterminu skaidrojošā vārdnīca. — R., 2007