Definīcija:Valoda, kas radusies valodu saskarē, vienai valodai uzņemot citas valodas elementus, galvenokārt leksēmas, un vienkāršojot gramatiku. Tādējādi veidojas jaukta valoda, kurā uzkrājas ģenētiski neviendabīgs leksiskais materiāls, neviendabīgi sintaktiskie un morfoloģiskie modeļi u. c.
Valodniecības pamatterminu skaidrojošā vārdnīca. — R., 2007