Definīcija:(1) Divu vai vairāku nealēlisku gēnu mijiedarbība, kas nosaka tādas jaunas pazīmes attīstību, kāda nav raksturīga nevienam no mijiedarbīgajiem gēniem atsevišķi. Sk. arī kodominance. (2) Atsevišķu DNS un RNS molekulu pavedienu spēja sapāroties, veidojot dubultspirāles. Komplementaritāti nodrošina viena pavediena nukleotīdu slāpekļa bāzu īpašība veidot pārus ar tām atbilstošām otrās ķēdes bāzēm pēc principa: A saistās ar T vai U, G ar C, veidojot A—T, A—U, G—C pārus. Komplementāra iedarbība iespējama tikai starp strukturāli atbilstošiem nukleīnskābju pavedieniem. DNS dubultspirālē abi pavedieni ir komplementāri. Komplementaritāte ir ģenētiskās informācijas glabāšanas un realizācijas molekulārā mehānisma sastāvdaļa.
Ģenētikas terminu skaidrojošā vārdnīca. — R., Galvenā enciklopēdiju redakcija, 1981
36 Zinātne
ENcomplementarity
LVsavstarpēja papildināmība
VVC izstrādātie valodniecības, literatūrzinātnes un folkloristikas un tautas tradīciju termini
32 IZGLĪTĪBA UN SAKARI
ENcomplementarity
LVpapildināmība; komplementaritāte
DEKomplementarität
FRcomplémentarité
Definīcija:Community operations shall be such as to complement or contribute to corresponding national operations
VVC izstrādātie politikas, tiesību un valsts pārvaldes termini
12 TIESLIETAS
ENcomplementarity
LVkomplementaritāte
VVC izstrādātie politikas, tiesību un valsts pārvaldes termini