Definīcija:Lingvistisko un ekstralingvistisko zināšanu, prasmju un iemaņu kopums, kas nepieciešams valodas veiksmīgai izmantošanai saziņā atbilstoši konkrētai saziņas situācijai.
Valodniecības pamatterminu skaidrojošā vārdnīca. — R., 2007
FRcompétence de communication; compétence communicative
Definīcija:Kompetences veids, kas ietver zināšanas par saziņas normām, prasmi orientēties saziņas situācijā, izmantot verbālus un neverbālus līdzekļus informācijas izteikšanai, lai veidotu pozitīvu attieksmi pret sarunbiedru. Komunikatīvā kompetence rezultējas prasmīgā valodas līdzekļu lietojumā sava mērķa sasniegšanai saziņas procesā.
Izglītības terminu skaidrojošā tiešsaistes vārdnīca
32 IZGLĪTĪBA UN SAKARI
ENcommunicative competence
LVsociāli komunikatīvā kompetence
RUсоциально-коммуникативная компетенция
DEsozial-kommunikative Kompetenz
FRcompétence sociale et communicative; compétence socio-communicative
Definīcija:Kompetences veids, kas ietver zināšanas par efektīvu saskarsmi, par konfliktu risināšanu, prasmi tos analizēt, sadarboties ar apkārtējiem, darboties komandā, sniegt konstruktīvu kritiku un risināt konfliktsituācijas, sociālajā mijiedarbībā izprotot saziņas nozīmi un atvērtību attieksmē.
Izglītības terminu skaidrojošā tiešsaistes vārdnīca