Definīcija:Pārspīlējums prasībās, uzskatos un viedokļa formulējumā, galēja tā izpausme. Maksimālisms ir novērojams kā tendence visu vērtēt kategoriski, skatot dihotomiski, piemēram, labs – slikts, patīk – nepatīk, gudrs – muļķis, draugs – ienaidnieks, interesanti – garlaicīgi u. tml., neņemot vērā konkrētos apstākļus un situāciju, nepieļaujot kompromisus, neieklausoties argumentos un skaidrojumos. Maksimālisms galvenokārt raksturīgs pusaudžu vecumā, reizēm runā arī par jaunības maksimālismu.
Izglītības terminu skaidrojošā tiešsaistes vārdnīca
