Definīcija:Valodas vienības izcēlums, izrunājot to ar lielāku intensitāti, retāk — ar lielāku izrunas pamattoņa frekvenci, ilgumu. ◊ zilbes uzsvars; teikuma uzsvars; loģiskais uzsvars
Valodniecības pamatterminu skaidrojošā vārdnīca. — R., 2007
32 Izglītība un sakari
ENaccent
LVakcents
RUакцент
DEAkzent
Definīcija:Valodas vai dialekta izrunas īpatnības, kas saglabājas, runājot citā valodā vai dialektā. Zviedru un norvēģu valodā par akcentu sauc arī krītošu . un kāpjošu . toni, kas ir vārda intonācija. ◊ krievu valodas akcents; lībiskā dialekta akcents
Valodniecības pamatterminu skaidrojošā vārdnīca. — R., 2007
32 Izglītība un sakari
ENaccent
LVakcents
RUакцент
DEAkzent
Latviešu-angļu-vācu-krievu poligrāfijas un izdevējdarba terminu vārdnīca — R., LITTA, 1995