Definīcija:Verbālo un neverbālo pazīmju komplekss, kas ietver runātāja izturēšanos runas laikā, mīmiku, žestus, kinētiskos signālus un lingvistiskā varianta izvēli.
Valodniecības pamatterminu skaidrojošā vārdnīca. — R., 2007
32 Izglītība un sakari
ENlanguage behaviour; speech behaviour
LVrunas uzvedība
RUречевое поведение
DESprachverhalten; Sprechverhalten
FRcomportement linguistique
Definīcija:Runas ārējā izpausme, kas atklāj runātāja izturēšanos runas laikā. Runas uzvedība ietver gan neverbālās zīmes, piemēram, žestus, mīmiku, smaidu, acu kontaktu runas laikā, gan verbālos signālus, piemēram, valodas vai izloksnes lietojuma izvēli, sociolektu, idiolektu, leksikas īpatnības, runas intonāciju, skaļumu, tembru, arī runas ātrumu. Runas uzvedību ietekmē noteiktam etnosam raksturīgais saziņas veids, personības temperaments un psihoemocionalitāte, konkrēta indivīda vecums, dzimums un audzināšana, kā arī fiziskā, sociālā un profesionālā vide, kurā pastāv noteiktas tradīcijas, arī runas etiķete. Runas uzvedība ir mainīga atkarībā no laika un telpas, arī adresāta, piemēram, uzrunas un sasveicināšanās formas ir atšķirīgas gan dažādās kultūrās, gan arī laika ritējumā. Runas uzvedības apguve un pilnveide lielā mērā notiek atdarināšanas ceļā, t. i., vērojot dažādas saziņas situācijas un analizējot labas, situācijai un adresātam atbilstošas runas paraugus.
Izglītības terminu skaidrojošā tiešsaistes vārdnīca