Definīcija:Pedagoģijas pētniecības metodika, kurā tiek atzīti tikai eksperimentāli pētījumi, galvenokārt mācību procesā. Šajos pētījumos tiek pārbaudītas un/vai atklātas cēloņu un seku sakarības, likumsakarības u. tml. atšķirības starp fenomeniem, kas tiek mainīti, mērīti un kontrolēti eksperimenta gaitā, piemēram, lai noteiktu sakarību starp skolēnu fizisko veselību un sekmēm mācībās. Eksperimentālā pedagoģija izveidojās 19. gadsimta beigās reformpedagoģijas kontekstā, ietekmējoties no pozitīvisma paradigmā veiktajiem psiholoģijas pētījumiem.
Izglītības terminu skaidrojošā tiešsaistes vārdnīca