Definīcija:Kompetences veids, kas ietver zināšanas par valodas izteiksmes līdzekļiem, naratīva kontekstu, kā arī prasmi veidot sakarīgu mutvārdu, rakstveida vai vizuālu vēstījumu par patiesu vai izdomātu notikumu, savstarpēji saistītu notikumu virkni. Naratīva kompetence izpaužas arī kā godīga attieksme pret vēstījuma aktoriem un saturu.
Izglītības terminu skaidrojošā tiešsaistes vārdnīca