Definīcija:Valodas izpētes virziens, kurā valodas sistēma tiek analizēta, balstoties uz tās funkcionēšanu saziņas procesā, postulējot semantiskas kategorijas resp. semantiskus laukus, piemēram, aspektualitāti, temporalitāti, modalitāti, dzīvumu, priekšmetiskumu, un pētot, kādas valodas vienības spēj izteikt attiecīgo semantiku. Funkcionālā gramatika veidojusies 20. gs. otrajā pusē Eiropā un Amerikā, attīstot Prāgas lingvistiskās skolas idejas par valodas zīmes asimetriju, tās dažādām izpausmēm un cēloņiem.
Valodniecības pamatterminu skaidrojošā vārdnīca. — R., 2007