Definīcija:1. Likumā noteikts pienākums zemes īpašniekam atļaut izmantot kādu viņa teritorijas daļu, esošos ceļus u. tml., lai citi īpašnieki nokļūtu pie saviem īpašumiem, varētu iekārtot dažādas komunikācijas. 2. Vienas valsts suverenitātes ierobežošana kādā jautājumā (piem., par teritoriju, zemi) par labu citai valstij vai citām valstīm.
Ekonomikas skaidrojošā vārdnīca. — R., Zinātne, 2000
