Definīcija:Viena no visbiežāk lietotajām subjektīvajām valodas pētīšanas metodēm, kuras pamatā ir vērojums neiejaucoties. To izmanto kā primāro metodi valodas līdzekļu un procesu pētīšanā. Bieži šo metodi kombinē ar instrumentālo metodi, piemēram, veicot magnetofona ierakstus vērojuma laikā. Īpašs tiešā vērojuma metodes paveids ir runas uztveres jeb perceptīvā metode, kad klausītājs analizē dzirdamo, balstoties uz saviem maņu orgāniem, nervu sistēmas un smadzeņu darbību.
Valodniecības pamatterminu skaidrojošā vārdnīca. — R., 2007