Definīcija:Teorija, kas pamato un skaidro atsevišķu vienību – aktoru – darbību un mijiedarbību dabas un sociālajās sistēmās. Aktori ir dzīvas būtnes, lietas, institūcijas, idejas u. c., kas sistēmā (tīklojumā) ieņem vienlīdz nozīmīgu pozīciju vai lomu, piedalās un ietekmē noteikta tīklojuma veidošanu, kā arī jaunu aktoru iesaisti. Izmantojot aktoru tīklojuma teoriju, tiek analizēts, kā un kāpēc aktori ir savienoti, kā notiek apmaiņa ar resursiem, transformācijas, varas sadalījums u. tml. Aktoru tīklojuma teorijas pamatlicējs ir Bruno Latūrs (Bruno Latour, 1947–2022).
Izglītības terminu skaidrojošā tiešsaistes vārdnīca