Definīcija:Starptautiska ekonomiskās sadarbības organizācija, kas izveidojās 1957. g. Romā. Sākumā Δ ietilpa Francija, Itālija, Beļģija, Nīderlande, Luksemburga un VFR. 1973. g. tai pievienojās Lielbritānija, Īrija un Dānija, 1981. g. — Grieķija, 1986. g. — Spānija un Portugāle. Kopš 1967. g. Δ ir Eiropas Kopienas sastāvdaļa. Δ galvenais mērķis ir izveidot Rietumeiropas valstu kopēju tirgu, likvidējot visus šķēršļus, kas pastāv šo valstu savstarpējā tirdzniecībā, ieviešot bezmuitas preču kustību, brīvu kapitāla un darbaspēka plūsmu, darījumu norēķinu unificēšanu un vienotu valūtas politiku. Δ uzdevums ir radīt dalībvalstīs vienoti orientētu ekonomikas politiku. Δ izveidošanās un attīstība ir spilgts starptautiskās ekonomiskās integrēšanās piemērs.
Ekonomikas skaidrojošā vārdnīca. — R., Zinātne, 2000
Definīcija:A customs union which also has a common system of commercial law allowing freedom of movement of goods, services, capital and labour with domestic parameters. Often used as a reference to the European Community (1). Popular name for customs union as laid down in the EEC Treaty of 25/3/1957, the aims of which are free movement (q.v.) of goods, persons, services and capital, as well as the establishment of common policies and a common foreign trade policy, all of which is to be implemented by the Community institutions (2).
