Definīcija:Vārddarināšanas pazīme, kas norāda uz semantisku saikni starp darinājumu un vārdu vai vārdu savienojumu, no kura tas darināts, piemēram, savstarpēja motivācija saista atvasinātu vārdu pasaule un vārdu saule.
Valodniecības pamatterminu skaidrojošā vārdnīca. — R., 2007
32 Izglītība un sakari
ENmotivation
LVmotivācija
RUмотивация
DEMotivation
Muzeoloģijas terminu vārdnīca — R., Latvijas Muzeju asociācija, 1997
32 Izglītība un sakari
ENmotivation
LVmotivācija
RUмотивация
DEMotivation
FRmotivation
Definīcija:Motīvu kopums, kas rada pamatu kādai konkrētai fiziskai vai garīgai darbībai. Motivācija var būt cēloniska, to rosina iekšēji motīvi, piemēram, indivīda pārliecība, intereses, vērtības, uzskati, bet tā var būt saistīta arī ar rezultātu, sekām jeb ārējiem motīviem, piemēram, ar vēlmi pēc atalgojuma, gandarījuma, novērtējuma, sasniegumiem, panākumiem, varas. Motivācija sākas ar konkrētu vajadzību, tālāko virzību nosaka viens vai vairāki motīvi, kas piešķir personisku jēgu ikvienai rīcībai.
Izglītības terminu skaidrojošā tiešsaistes vārdnīca