Definīcija:1. Loģisks slēdziens, kas veikts, pamatojoties uz atsevišķiem gadījumiem, un vispārināts uz visu gadījumu kopu. 2. Pētīšanas metode, ar kuru, pamatojoties uz atsevišķu faktu un parādību novērojumiem, tiek konstatētas vispārējas sakarības un likumi.
Ekonomikas skaidrojošā vārdnīca. — R., Zinātne, 2000
16 Ekonomika
LVindukcija
RUиндукция
Agronomijas terminu vārdnīca. Terminoloģija 9. — R., Zinātne, 1973.
56 Lauksaimniecība
LVindukcija
RUиндукция
Radioelektronikas, elektrosakaru, automātikas un skaitļošanas tehnikas terminu vārdnīca. LZA TK Terminoloģija 6 — R., Liesma, 1968
64 Tehnoloģija
LVindukcija
RUиндукция
Fizikas terminu vārdnīca. LZA TK Terminoloģija 5 — R., LVI, 1964
36 Zinātne
LVindukcija
RUиндукция
Fizika, matemātika, astronomija. LZA TK terminoloģija 2. — R., 1959
36 Zinātne
ENinduction
LVindukcija
RUиндукция; введение
DEInduktion
FRinduction
Definīcija:Spriešanas process, kurā notiek loģiska virzība no atsevišķiem faktiem, datiem, gadījumiem uz to vispārinājumu, t. i., no atsevišķā, konkrētā uz vispārīgo. Indukcijas avots ir pētījuma rezultāti, mācību literatūrā minēti fakti, piemēri u. tml., no kuriem tiek veidots vispārinājums, definīcija, teorija, pārejot no konkrēta fenomena uztveres uz tā vispārīgu, abstraktu uztveri, piemēram, dati par skolēnu lasītprasmi palīdz veidot lasītprasmes koncepciju. Izziņas procesā indukcija ir saistīta ar dedukciju.
Izglītības terminu skaidrojošā tiešsaistes vārdnīca