Definīcija:A computer language used as an intermediate step between the original source language, usually a high-level language, and the target language, usually machine code. Some high-level compilers use assembly language as an intermediate language.
Definīcija:Individuāls, mainīgs valodas paveids vai lietojums, kam raksturīgas divu valodu pazīmes. Šāda valoda var veidoties svešvalodas apguves procesā, pārejā no dzimtās valodas uz apgūstamo.
Valodniecības pamatterminu skaidrojošā vārdnīca. — R., 2007