Definīcija:A form of dispute resolution carried out by one or more neutral and independent third parties selected by the parties to the dispute rather than a court.
Definīcija:Tiesa, kas izšķir starptautiskus, starpvalstu uzņēmumu un iestāžu strīdus, kas saistīti ar tirdznieciskiem, saimnieciskiem un mantiskiem līgumu darījumiem. Δ lēmumi ir galīgi, un tos nevar pārsūdzēt. Lai Δ izskatītu kādu strīdu, ir jābūt abu līgumpartneru iesniegumam. Katru līguma nepildīšanas strīdu izšķir tās valsts Δ, kas norādīta līgumā. Δ izdevumus sadala atbilstoši Δ nolikumam un līgumpartneru vainas atzinumam. Latvijā Δ pastāvīgi darbojas pie Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras.
Ekonomikas skaidrojošā vārdnīca. — R., Zinātne, 2000
16 Ekonomika
ENcourt of arbitration(IETEICAMS); arbitration tribunal(PIEĻAUJAMS)
Juridisko terminu vārdnīca. LZA TK terminoloģija 8. — R., Liesma, 1970
12 Tieslietas
LVšķīrējtiesa; arbitrāža
RUтретейский суд; арбитраж
Juridisko terminu vārdnīca. LZA TK terminoloģija 8. — R., Liesma, 1970
12 Tieslietas
ENarbitration
LVšķīrējtiesa
Definīcija:Strīda atrisināšanas process, kurā neitrālā trešā puse (šķīrējtiesnesis) pēc abu pušu uzklausīšanas pieņem lēmumu. Ja šķīrējtiesnesi var izvēlēties brīvprātīgi, strīdā iesaistītās puses izvēlas tādu šķīrējtiesnesi, kuram ir pilnvaras pieņemt saistošu lēmumu. Black's Law Dictionary, 105