Definīcija:Māka pareizi izrunāt skaņas, intonēt zilbes un izteikt vārdus, saistot tos vārdu savienojumos un teikumos, veidojot tekstu, lai sniegtu vai iegūtu informāciju atbilstīgi saziņas situācijai. Mācību procesā runātprasme tiek apgūta ciešā saistībā ar klausītiesprasmi, lasītprasmi un rakstītprasmi.
Izglītības terminu skaidrojošā tiešsaistes vārdnīca