Definīcija:1. Dokuments, kuru kompetenta valsts institūcija izsniedz izgudrotājam vai viņa tiesību mantiniekam, apliecinot autortiesības. Δ derīguma termiņš dažādās pasaules valstīs var atšķirties (piem., Lielbritānijā tas ir noteikts 20 gadi). 2. Vietējās pašvaldības izsniegta atļauja nodarboties ar individuālo darbu. 3. Konsula Δ — dokuments, kas apliecina konsula pilnvaras. 4. Sanitārais Δ — apliecība par kuģa sanitāro stāvokli, ko izsniedz kuģiem, kas brauc uz ārzemēm.
Ekonomikas skaidrojošā vārdnīca. — R., Zinātne, 2000
16 Ekonomika
ENpatent(IETEICAMS); issue of a patent(PIEĻAUJAMS); patent for invention(PIEĻAUJAMS)
Definīcija:Oficiāls izglītības dokuments, kas apliecina izglītības programmas absolvēšanu, noteiktas kvalifikācijas, specialitātes un/vai akadēmiskā grāda vai profesionālā grāda iegūšanu.
Izglītības terminu skaidrojošā tiešsaistes vārdnīca
32 IZGLĪTĪBA UN SAKARI
ENcertificate; diploma
LVapliecība
RUудостоверение; сертификат
DEAusweis; Zeugnis; Bescheinigung; Schein
FRattestation; certificat; brevet; diplôme
Definīcija:Dokuments, kas apliecina pabeigtu procesu, sasniegtu pakāpi, piemēram, pamatizglītības ieguvi, profesionālās kvalifikācijas ieguvi, vai kādu faktu, tiesības kaut ko darīt, piemēram, vadīt automašīnu, strādāt konkrētā amatā. Par apliecību sauc arī dokumentu, kas norāda uz piederību kādai grupai, organizācijai, piemēram, studenta apliecība.
Izglītības terminu skaidrojošā tiešsaistes vārdnīca
32 IZGLĪTĪBA UN SAKARI
ENpatent
LVpatents
DEPatent
FRbrevet
Definīcija:A document containing an invention granted by government with the monopoly right to produce, use, sell or derive profit from the invention for a certain number of years.
VVC izstrādātie politikas, tiesību un valsts pārvaldes termini