Definīcija:A form of dispute resolution carried out by one or more neutral and independent third parties selected by the parties to the dispute rather than a court.
Definīcija:The hearing and determination of a dispute, especially an industrial dispute, by an impartial referee selected or agreed upon by the parties concerned.
Definīcija:Tiesa, kas izšķir starptautiskus, starpvalstu uzņēmumu un iestāžu strīdus, kas saistīti ar tirdznieciskiem, saimnieciskiem un mantiskiem līgumu darījumiem. Δ lēmumi ir galīgi, un tos nevar pārsūdzēt. Lai Δ izskatītu kādu strīdu, ir jābūt abu līgumpartneru iesniegumam. Katru līguma nepildīšanas strīdu izšķir tās valsts Δ, kas norādīta līgumā. Δ izdevumus sadala atbilstoši Δ nolikumam un līgumpartneru vainas atzinumam. Latvijā Δ pastāvīgi darbojas pie Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras.
Ekonomikas skaidrojošā vārdnīca. — R., Zinātne, 2000
16 Ekonomika
ENarbitraging; arbitrage
LVarbitrāža
RUарбитраж
DEArbitrage
FRarbitrage
Definīcija:1. Sk. šķīrējtiesa. 2. Valūtas, vērtspapīru vai preču pirkšana vienā tirgū, lai pēc noteikta laika pārdotu citā tirgū un tādējādi cenu starpības rezultātā gūtu peļņu.
Ekonomikas skaidrojošā vārdnīca. — R., Zinātne, 2000
16 Ekonomika
ENarbitration; arbitrage
LVarbitrāža
RUарбитраж; третейский суд
DEArbitrage
FRarbitrage
J. Dolacis. Mežtehnikas, mežsaimniecības un kokrūpniecības terminu vārdnīca. — R., 1998