Definīcija:Stabils emocionāls stāvoklis, kurā indivīds apzinās savu sociālo piesaisti kādai kopienai – ģimenei, klasei, mācību vai darba kolektīvam, reģionālajai vai nacionālajai sabiedrībai. Piederība veidojas, iekļaujoties un pārstāvot savu kopienu kā vienam no tās locekļiem. Vajadzība pēc piederības ir viena no cilvēka pamatvajadzībām, tā izpaužas kā nepieciešamība pēc savējiem, kas pieņem indivīdu tādu, kāds viņš ir. Bērnam un pusaudzim ir svarīgi just piederību gan ģimenei, gan skolai un draugiem.
Izglītības terminu skaidrojošā tiešsaistes vārdnīca