Definīcija:Noturīgs cilvēka psihiskās darbības īpašību kopums, arī nervu sistēmas tips, kas nosaka psihisko un motoro norišu aktivitāti, dinamiku, intensitāti, kā arī emocionālo attieksmi pret cilvēkiem un apkārtni. Tradicionālie temperamenta tipi ir četri: 1) flegmatiskais – mierīgs, pasīvs, lēns, savaldīgs, neatlaidīgs, pacietīgs; 2) holeriskais – ātrs, impulsīvs, nelīdzsvarots, haotisks, pārliecināts; 3) melanholiskais – savaldīgs, kautrīgs, kluss, nedrošs, radošs; 4) sangviniskais – dzīvespriecīgs, enerģisks, kustīgs, svārstīgs, nepastāvīgs. Visbiežāk cilvēkam piemīt vismaz divu tipu pazīmes. Temperamenta tipu var noteikt ar testa palīdzību tad, kad tas ir nostabilizējies, parasti – līdz pusaudzībai. Mācību/studiju, arī darba kolektīvā labi sadarbojas cilvēki ar atšķirīgu temperamentu.
Izglītības terminu skaidrojošā tiešsaistes vārdnīca