Definīcija:Vokāliski konsonantisks skaņu raksts, kas izveidojies no etrusku lietotā rietumgrieķu raksta varianta vai tieši no grieķu raksta ap 7.–6. gs. p. m. ē. ietots Romā, izplatījies Romas impērijā, ir pamatā daudzu Eiropas valodu rakstībai. Klasiskajā latīņu rakstā ir 23 burti (5 patskaņu, 18 līdzskaņu apzīmēšanai). Attīstības gaitā mainījusies latīņu raksta burtu forma un grafiskais veids (kapitālraksts, ātrraksts, unciāļu raksts, majuskuļu raksts, minuskuļu raksts, gotiskais raksts, antīkva). Paraugi: Latīņu unciāļu raksts: Latīņu majuskuļu raksts:
Valodniecības pamatterminu skaidrojošā vārdnīca. — R., 2007
32 Izglītība un sakari
ENRoman characters; Roman type
LVlatīņu burti
RUлатинский шрифт
DElateinische Schrift
Latviešu-angļu-vācu-krievu poligrāfijas un izdevējdarba terminu vārdnīca — R., LITTA, 1995