Definīcija:Valodas pamatvienība. Mazākā patstāvīgā nozīmīgā valodas leksiskās sistēmas vienība — skaņu (resp. burtu) kombinācija (retāk arī atsevišķa skaņa resp. burts) —, ar kuru apzīmē (nosauc) kādu priekšmetu, parādību, norisi, pazīmi vai citu nojēgumu vai attieksmi starp tiem. Vārdā apvienojas fonētiskā (skaņu resp. burtu kompleksa), gramatiskā (morfoloģiskās struktūras) un semantiskā (nozīmes) pazīme. Vārdu kā teikuma sastāvdaļu rakstos no citiem vārdiem atdala ar atstarpēm. ◊ atslēgvārds (sk.); atvasināts vārds (sk.); divzilbīgs vārds; palīgvārds (sk.); personvārds (sk.); svešvārds (sk.); vārdu krājums (sk.)
Valodniecības pamatterminu skaidrojošā vārdnīca. — R., 2007
32 Izglītība un sakari
ENword
LVvārds
RUслово
DEWort
Latviešu-angļu-vācu-krievu poligrāfijas un izdevējdarba terminu vārdnīca — R., LITTA, 1995