Definīcija:1. Dokuments, kuru kompetenta valsts institūcija izsniedz izgudrotājam vai viņa tiesību mantiniekam, apliecinot autortiesības. Δ derīguma termiņš dažādās pasaules valstīs var atšķirties (piem., Lielbritānijā tas ir noteikts 20 gadi). 2. Vietējās pašvaldības izsniegta atļauja nodarboties ar individuālo darbu. 3. Konsula Δ — dokuments, kas apliecina konsula pilnvaras. 4. Sanitārais Δ — apliecība par kuģa sanitāro stāvokli, ko izsniedz kuģiem, kas brauc uz ārzemēm.
Ekonomikas skaidrojošā vārdnīca. — R., Zinātne, 2000
16 Ekonomika
ENpatent(IETEICAMS); issue of a patent(PIEĻAUJAMS); patent for invention(PIEĻAUJAMS)
Definīcija:Viens no intelektuālā īpašuma veidiem ar komerciālu raksturu, kas izgudrotājam piešķir ekskluzīvas tiesības uz izgudrojumu. Patentētais produkts vai process nodrošina jaunu veidu, kā kaut ko darīt, vai piedāvā jaunu tehnisku risinājumu problēmai. Patents aizliedz izgatavot, ražot un pārdot ar patentu aizsargāto izgudrojumu bez vienošanās ar patenta īpašnieku. Izgudrotāja un patenta īpašnieka tiesības aizsargā Patentu likums.
Izglītības terminu skaidrojošā tiešsaistes vārdnīca
32 IZGLĪTĪBA UN SAKARI
ENpatent
LVpatents
DEPatent
FRbrevet
Definīcija:A document containing an invention granted by government with the monopoly right to produce, use, sell or derive profit from the invention for a certain number of years.
VVC izstrādātie politikas, tiesību un valsts pārvaldes termini