Definīcija:1. Loģisks slēdziens, kas veikts, pamatojoties uz atsevišķiem gadījumiem, un vispārināts uz visu gadījumu kopu. 2. Pētīšanas metode, ar kuru, pamatojoties uz atsevišķu faktu un parādību novērojumiem, tiek konstatētas vispārējas sakarības un likumi.
Ekonomikas skaidrojošā vārdnīca. — R., Zinātne, 2000
Definīcija:Spriešanas process, kurā notiek loģiska virzība no atsevišķiem faktiem, datiem, gadījumiem uz to vispārinājumu, t. i., no atsevišķā, konkrētā uz vispārīgo. Indukcijas avots ir pētījuma rezultāti, mācību literatūrā minēti fakti, piemēri u. tml., no kuriem tiek veidots vispārinājums, definīcija, teorija, pārejot no konkrēta fenomena uztveres uz tā vispārīgu, abstraktu uztveri, piemēram, dati par skolēnu lasītprasmi palīdz veidot lasītprasmes koncepciju. Izziņas procesā indukcija ir saistīta ar dedukciju.
Izglītības terminu skaidrojošā tiešsaistes vārdnīca