Definīcija:Cilvēka īpašība (vai to kopums), kas rada viņam iespēju domāt, uztvert, reaģēt uz apkārtni, sekmīgi darboties kādā nozarē; arī uzņēmumam, organizācijai, saimniecībai piemītoša īpašība (vai to kopums), kas nodrošina tās sekmīgu darbību, rezultātus u. tml. Ekonomikas terminoloģijā Δ bieži ir salikteņu terminu sastāvdaļa, piem., darbspēja, maksātspēja, konkurētspēja, tirgspēja u. c.
Ekonomikas skaidrojošā vārdnīca. — R., Zinātne, 2000
16 Ekonomika
ENcapacity; power; ability
LVspēja
RUспособность
DEFähigkeit; Vermögen; Kraft
Ekonomikas, lietvedības un darba organizācijas termini (ELDO) — R., 1995
16 Ekonomika
ENability; power; capacity
LVspēja
RUспособность
DEVermögen; Fähigkeit
Kristalogrāfijas un mineraloģijas termini. LZA TK 63. biļetens — R., Zinātne, 1993
36 Zinātne
ENability; capability
LVspēja
RUcпособность
DEFähigkeit
FRcapacité; aptitude; faculté
Definīcija:Cilvēka psihisku un/vai fizisku īpašību kopums, kas izpaužas kā stāvoklis, ļaujot kaut ko sekmīgi veikt vai uztvert, vai arī reaģēt uz kaut ko, regulējot savu izturēšanos. Spēja ir raksturojama arī kā piemērotība, gatavība noteiktai darbībai, piemēram, spēja būt disciplinētam, atbildīgam vai izlēmīgam.
Izglītības terminu skaidrojošā tiešsaistes vārdnīca