Definīcija:Teikuma palīgloceklis, kas nosauc (tiešo vai netiešo) darbības objektu un ir pakārtots darbības vārdam, retāk lietvārdam vai īpašības vārdam. Latviešu valodā papildinātājs parasti izteikts ar lietvārda atkarīgo locījumu vai prievārdisku savienojumu, piemēram, Vecmāmiņa ada zeķi. Mums ir prieks par panākumiem. Vinnijs Pūks ir kārs uz medu. Tradicionāli latviešu sintaksē par papildinātāju uzskata arī nenoteiksmi, piemēram, zēns apņēmās nekauties.
Valodniecības pamatterminu skaidrojošā vārdnīca. — R., 2007
32 Izglītība un sakari
ENaddition; supplement
LVpapildināšana; papildinājums
RUдополнение
DEErgänzung; Nachtrag; Zusatz
Ekonomikas, lietvedības un darba organizācijas termini (ELDO) — R., 1995
16 Ekonomika
ENinsertion; casing-in; intercalation
LViestarpinājums
RUвставка
DEErgänzung; Lückenbüßer
Latviešu-angļu-vācu-krievu poligrāfijas un izdevējdarba terminu vārdnīca — R., LITTA, 1995