Definīcija:1. Darba patēriņa mērvienība, kas izsaka darba daudzumu, kas nepieciešams, lai ražotu kādu izstrādājumu vai veiktu noteiktu pakalpojumu. Δ izmanto, lai noteiktu preču un pakalpojumu darbietilpību, kalkulētu to pašizmaksu un cenu. 2. Darbalaika uzskaites mērvienība, ko izmanto par pamatu laika darba strādnieku darba samaksai.
Ekonomikas skaidrojošā vārdnīca. — R., Zinātne, 2000