Definīcija:Minimāla intonatīvi pabeigta saziņas vienība, kam var būt noteikts strukturāls paraugs, bet tas nav obligāts, un ko rakstos norobežo ar teikuma beigu pieturzīmi. Lielākā daļa izteikumu ir teikumi, piemēram, Mežs šalc. Mežs ir liels, bet tekstā ir arī izteikumi ar nepilnu teikuma struktūru, piemēram, Apsēžas uz soliņa, vai pavisam bez tās, piemēram, Paldies. Nu? ◊ konsituatīvi saistīts izteikums (sk.); konsituatīvi nesaistīts izteikums (sk.)
Valodniecības pamatterminu skaidrojošā vārdnīca. — R., 2007
32 Izglītība un sakari
ENexteriorization
LVeksteriorizācija
RUэкстериоризация
DEÄußerung
FRextériorisation
Definīcija:Process, kurā notiek iekšējās darbības transformācija ārējā darbībā jeb pāreja no intelektuālās darbības uz praktisko darbību. Eksteriorizācija notiek tad, kad priekšstats, ideja, doma tiek atspoguļota verbāli, vizuāli, audiāli vai kinestētiski. Dažreiz eksteriorizācija tiek uztverta kā cilvēka pieredzes nodošanas mehānisms, kā idejas iemiesošanās materiālā produktā, tādējādi arī kultūra ir eksteriorizācijas rezultāts. Eksteriorizācijai pretējs process ir interiorizācija.
Izglītības terminu skaidrojošā tiešsaistes vārdnīca
32 IZGLĪTĪBA UN SAKARI
ENmanifestation; expression
LVizpausme
RUпроявление; выражение
DEÄußerung; Ausdruck
FRmanifestation
Definīcija:Process, arī tā rezultāts, kurā parādās, atklājas emocijas, domas, uzskati, idejas, īpašības u. tml. Var būt dažāda veida izpausmes, piemēram, verbālas, neverbālas, vizuālas. Pedagoģiskajā procesā indivīdam jāapgūst sociāli emocionālās prasmes, lai kognitīvās, emocionālās u. c. izpausmes būtu atbilstīgas situācijai.
Izglītības terminu skaidrojošā tiešsaistes vārdnīca